VILTUS VĒRTĪBAS BRUĢĒ VILTUS CEĻUS
Pēdējos gados informācijas telpā daudz tiek runāts par radikālu pasaules reorganizāciju, tās atbrīvošanu no koloniālā laikmeta mantojuma, kas ilga visus iepriekšējos gadsimtus. Taču praksē viss izskatās kaut kā ne visai skaidri, ir visas pazīmes, ka no galvenā koloniālā mantojuma neviens negrasās atbrīvoties. Gluži otrādi, tā sauktās valdošās elites, neatkarīgi no to piederības vienai vai otrai valstij, dara visu iespējamo, lai šo mantojumu piesavinātos, leģitimizētu un izmantotu to savu padoto kontrolēšanai. Runa ir par viltus vērtībām, kas ir bijušas un joprojām ir visu cilvēces traģēdiju cēlonis kopš "oficiāli zināmās vēstures".
Šajā sakarībā vēlos atgādināt labi zināmu frāzi, kas tiek piedēvēta Otto fon Bismarkam: "Krievus nevar uzvarēt karā, bet krieviem var ieaudzināt viltus vērtības, un tad viņi uzvarēs paši sevi". Nav svarīgi, vai Bismarks šos vārdus teica vai nē, svarīgi ir tas, ka šie vārdi ir patiesība, un tā attiecas ne tikai uz konkrētām civilizācijām, valstiskiem veidojumiem vai tautām, bet uz katru cilvēku.
Kas ir vērtības?
Cilvēkiem kopš laiku sākuma ir bijuši divi galvenie vērtību veidi: materiālās un garīgās vērtības. Galvenā materiālā vērtība ir tā, kas dod un uztur cilvēka fizisko dzīvi. Mūsu gadījumā ūdens un zeme ir tās lietas, bez kurām nav iespējama dzīvības pastāvēšana uz planētas. Izgudrotājs, filozofs Viktors Šaubergers par ūdeni rakstīja: "Visu kultūru patiesais pamats ir zināšanas un izpratne par ūdeni. Atklājot ūdens noslēpumu, tiks pielikts punkts visiem centieniem gūt peļņu un sekām, kuru vidū ir karš, naids, neiecietība, nesaskaņas jebkurā formā un veidā" (Žurnāls "Implosija", Nr. 6, 29. lpp.).
Zināšanas, ko piemin Viktors Šaubergers, nevar attiecināt uz materiālām vērtībām. Atšķirībā no paša ūdens. Fundamentālās zināšanas ir tieši tas, ko var uzskatīt par galveno garīgo vērtību; uz šīm zināšanām balstās viss, arī cilvēka morālās vadlīnijas. Es uzskatu, ka sākotnēji šīs zināšanas bija pieejamas katram pašapzinīgajam cilvēkam – informācija DNS līmenī ir droši saglabāta katrā no mums. Līdz ar viltus vērtību pieņemšanu, par ko runāsim, cilvēks pamazām sāka zaudēt saikni ar sevi, ar apkārtējo dabu. Cilvēks pārstāja dzirdēt sava prāta balsi, kas ir ceļvedis uz zināšanām.
Ne velti uz sengrieķu Apolona tempļa sienas Delfos ir uzraksts: "Iepazīsti sevi". Izcilākais filozofs Sokrats šiem vārdiem piešķīra visdziļāko nozīmi un svarīgumu sevis izzināšanai. Zināšanas par sevi deva cilvēkam patiesu brīvību, zināšanas par dabu padarīja viņu par vienu veselumu ar to, zināšanas par dzīvi atvēra acis patiesajai realitātei.
Cīņa par ekskluzīvu varu pār zināšanām patiesībā ir cīņa par cilvēka dvēseli, par viņa apziņu. Šo cīņu vada tie, kurus ir apsēdušas varas kaislības, vēlme kontrolēt cilvēkus. Cilvēks, kuram ir zināšanas, nav vadāms. Viņš pats sevi vada. Tāpēc pēdējo gadsimtu laikā zināšanas tiek iznīcinātas, vēsture tiek viltota vai izdzēsta vispār.
Lielākā daļa cilvēku piedzimst, dzīvo un mirst bez fundamentālām zināšanām, tā arī neapzinājušies ne sevi, ne savas eksistences jēgu. Šādu cilvēku dzīve ir mehāniska. Viņu bioloģiskās dabas aicinājums ir viņu galvenais un vienīgais atskaites punkts šajā pasaulē.
Padomājiet, kas jūs esat - cilvēks vai mašīna?
Balstoties uz savu pieredzi darbā ar sevi, pētot neirobiologu materiālus, mēģināšu apkopot savas domas šādi: Cilvēkam, atšķirībā no dzīvnieka, daba ir piešķīrusi divus lēmumu pieņemšanas centrus, no kuriem viens ir instinktīvs, bet otrs apzināts. Pirmais centrs darbojas mehāniski, izmantojot dažādas organisma un tā smadzeņu bioloģiskās funkcijas. Ir zinātniski pierādīts, ka smadzenes pieņem lēmumu 30 sekundes pirms cilvēks to apzinās. Balstoties uz loģiku, smadzenes, izmantojot tajās iestrādātos algoritmus, pieņem savus lēmumus atkarībā no apstākļiem un situācijām, kurās cilvēks atrodas. Tāpat kā cilvēku radītajam mākslīgajam intelektam, arī smadzenēm ir pašmācīšanās funkcijas. Tās darbībā liela nozīme ir vēsturiskajai pieredzei, izglītībai, audzināšanai un citiem faktoriem.
Otrais lēmumu pieņemšanas centrs ietver apzinātu sevis vadīšanu. Tas ir smags darbs, kas prasa zināmas pūles. Apzināti lēmumi bieži vien ir pretrunā ar smadzeņu vadīta cilvēka elementāro loģiku. Parasti apzinātu lēmumu rezultāti sāk izpausties nevis uzreiz, bet gan pēc noteikta laika perioda. Tie var būt mēneši, gadi un pat gadsimti, ja runa ir par liktenīgiem, vēsturiskiem un citiem fundamentāliem lēmumiem. Ne velti Patiesību sauc par Laika meitu. Tā izpaužas daudz vēlāk. Šis centrs ir klātesošs cilvēkā kā novērotājs un kontrolē visus pirmā centra lēmumus.
Abi šie centri cilvēkam ir ļoti nozīmīgi. Pirmais ievērojami atvieglo viņa dzīvi, ļaujot viņam koncentrēt uzmanību uz svarīgākajām lietām. Taču atšķirībā no otrā centra tas nespēj radoši un konstruktīvi domāt, kam nepieciešama pilnīga enerģijas veltīšana. Turklāt, tāpat kā jebkurš cilvēku radīts mākslīgais intelekts, tas lielā mērā ir atkarīgs no iegūtās informācijas, kas saņemta no ārpuses. Bez aktīva otrā centra cilvēks nespēs šo informāciju dziļi izprast un pieņemt pareizo lēmumu. Viņš rīkosies, paļaujoties uz emocijām. Cilvēks, kuru kontrolē smadzenes, var būt ārkārtīgi inteliģents daudzās lietās, bet palikt stulbs un gudrāks nekļūt.
Nozīmīgа lomа šajos divos centros ir vērtību orientācijai, kas parasti tiem ir atšķirīga. Es to zinu no savas rūgtās pieredzes. Konkurence starp centriem jeb tā sauktā iekšējā cīņa, par kuru runā filozofiskās un reliģiskās mācības, ir neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa. No šīs cīņas iznākuma ir atkarīgs ļoti daudz. Uzvara pār sevi drīzāk ir izņēmums no vispārējiem noteikumiem. Mūsdienu patēriņa pasaulē tas nenākas viegli un prasa milzu piepūli. Propagandas ietekmē lielākā daļa cilvēku izvēlas peldēt pa straumi. Vieni paļaujas uz varu, citi - uz Dievu, neaizdomājoties par to, ka ceļš pie Radītāja iet caur viņu pašu iekšējo pasauli.
Vērojot, kā Lietuvā un citās valstīs tiek svinēti tā dēvētās valsts neatkarības svinīgie datumi, nākas saprast, ka cilvēku prieku patiesībā izraisa pirmā lēmumu pieņemšanas centrs, kas atrodas viņu galvās un kontrolē viņus, pārvarot otrā centra ietekmi. Šie cilvēki dzīvo neapzināti un nespēs sajust patiesu brīvību, palikdami viltus vērtību verdzībā, ko pārvalda viņu bioloģiskie instinkti.
Viltus vērtības
Viltus vērtības, kas pēdējo gadsimtu laikā ieaudzinātas cilvēku apziņā, ir radītas ar noteiktu mērķi - lai aizstātu vai mazinātu patieso vērtību lomu. Kā jau rakstīju iepriekš, tās ir kā Trojas zirga vīruss, kas iestrādāts cilvēku galvās iebūvētajā datorā. Šis Tatjanas Čerņigovskas izteiciens ļoti labi raksturo bioloģiskā cilvēka būtību, kuru kontrolē tikai smadzenes. Salīdzinājumam var izmantot analoģiju. Mūsdienu krāpnieki izmanto Trojas zirgus, lai iegūtu kontroli pār jūsu datortehniku. Trojas vīruss ir viltus programma, kas izliekas par noderīgu datoram. Patiesībā tā ir tieši iesaistīta tā pārvaldīšanā un kontrolē. Gadījumā ar cilvēku Trojas zirgs pilda to pašu funkciju. Tas pārstāv viltus vērtības, kurām cilvēkam ir jānotic un kuras tam jāatzīst par sev svarīgām. Šo "vērtību" mērķis vienmēr ir viens un tas pats - nodibināt pilnīgu kontroli pār personu, koriģēt tās attīstību kontrolētājam vajadzīgajā virzienā.
Šajā sakarā neviļus nāk prātā rindas no Kristofora Kolumba vēstules Spānijas karaliskajai ģimenei, ko viņš rakstīja jau 1503. gadā: "Zelts – tā ir pilnība, zelts rada dārgumus, un kam tas pieder, tas var īstenot visu, ko vien vēlas, un ir spējīgs cilvēku dvēseles ievest paradīzē".
Visticamāk, mēs vairs nevaram precīzi zināt, kur un kad zelts, kas sākotnēji bija iecerēts kā līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēki savā starpā apmainījās ar reālām vērtībām, iegūtām ar savu darbu, pats kļuva par vērtību. Teoriju ir daudz, tomēr zelts vai tā ekvivalents ir kļuvis par bagātību uzkrāšanas līdzekli, materiālo un dažkārt pat garīgo un morālo vērtību mērauklu. Var apgalvot tikai vienu: zelta kults radās daudz agrāk par Amerikas kontinenta atklāšanu. Taču tieši ar šo metālu sākās Eiropas koloniālā ēra. Ilgu laiku šo vērtību ietekmei bija ierobežots raksturs. Tajā laikā pasaulē izveidojās paradoksāla situācija: vienā planētas daļā zelts palika vienkāršs spīgulis, rotaslieta, bet citur tā dēļ izcēlās kari, tika pastrādāti briesmīgākie noziegumi. Inkvizīcija, krusta kari un koloniālisms spēja paplašināt viltus vērtību ietekmi visās Zemes teritorijās.
Fakts paliek fakts, ka tieši zelts un tā mantojums - papīra banknotes un digitālās nullītes - spēja mainīt planētas tautu kultūras kodu, novedot tās līdz pašiznīcināšanās robežai. Neraugoties uz to, zeltu daudzi joprojām uzskata par galveno vērtības atskaites punktu, un ietekmīgas valstis strauji veido savas rezerves globālās finanšu sistēmas sabrukuma gadījumā. Šaubos, vai strauji pieaugošo dabas katastrofu, tostarp sausuma, plūdu un daudzu citu apstākļu dēļ viltus vērtības, kas pieder 1 % pasaules iedzīvotāju, spēs no slāpēm vai bada glābt pat šo vienu procentu, nemaz nerunājot par pārējo cilvēci.
Secinājums
Cilvēcei būs jāatsakās no viltus vērtībām. Šīs "vērtības" ir dabiski virzījušas civilizācijas attīstību nepareizā virzienā. Padomju vēstures periods mums nav nejauši dots. Tā bija vislielākā mācību stunda, kuras nozīmi mums ir dziļi jāapzinās. Šo periodu nevar vērtēt viennozīmīgi. Tajā bija daudz traģisku kļūdu, taču tolaik nevarēja būt citādi. Pirmo reizi pēdējo gadsimtu laikā tika apstrīdētas viltus vērtības un spekulācijas. Tika mēģināts radīt jaunu cilvēku, vērtību radītāju, atdot cilvēkiem zināšanas. Skolotāja loma līdz pat 60. gadiem bija visaugstākā un visrespektētākā valstī.
Izcilais padomju zinātnieks, fiziķis Sergejs Kapica brīdināja, ka galvenais drauds pasaulei nāk nevis no kodolieročiem vai slimībām, bet no cilvēku netikumiem – tādiem kā alkatība un stulbums. "Pasauli iznīcinās nevis atoms vai vēzis, bet gan alkatīgs muļķis" - šie Sergeja Kapicas vārdi šodien ir aktuālāki nekā jebkad agrāk.
Izmantojot Sergeja Kapicas izteikto, piebildīšu, ka muļķu loma mūsdienu pasaulē kļūst arvien nozīmīgāka. Instruments, ko sauc par demokrātiju, ir ļāvis muļķiem ieņemt vadošus amatus ne tikai valsts varas struktūrās. Viņi ieņem dažādus amatus tādās svarīgās jomās kā izglītība, kultūra, zinātne, audzināšana utt. Taču pēc definīcijas valstī, kurā muļķi ieņem svarīgus vadošus amatus, nevar būt nākotnes. Protams, ir iespējams leģitimizēt muļķu vadošo lomu valstī, pasludinot visus domājošos cilvēkus ārpus likuma. Lietuvā un daudzās citās valstīs tas jau tiek izmēģināts. Ja esi par mieru, tad esi valsts ienaidnieks, ja esi par tautu draudzību, tad esi nodevējs. Ja tu cieni krievus vai baltkrievus, tad tu esi spiegs un tava vieta ir cietumā. Lai cik smieklīgi tas viss neizskatītos, taču, tāpat kā daudzas citas lietas, tas viss kļūst par realitāti pasaulē, kurā valda alkatīgi muļķi.
Jaras Valiukenas
